Pie tam tas nebūt nebija raksturīgi valsts pārvaldei (ir sastopams tāds aplams pilsētas mīts, ka valsts pārvaldē strādā tie, kurus neņem privātajā biznesā), jo arī privātuzņēmējdarbībā tādu ir pilns. Kamēr tika tērēts padomju laikā uzkrātais, privatizēts un iztirgots, kā arī peldējās naudas straumē, kas nāca rietumnieku īstermiņa ieguldījumos ko te par investīcijām dēvēja, tikmēr viss gāja no rokas un šādu personu neprofesionalitāte nebij tā neapbruņotu aci redzama. Nu ir cilvēks tāds paglupāks, veic 101 lieku kustību, kur cits iztiktu ar 1, sasauc liekas sapulces, veic izmaiņas, kuras nekādi neietekmē uzstādītā mērķa sasniegšanu, taču business ritēja. Protams, pašizmaksa visam sanāca 10x augstāka, nekā jebkur citur (piemēram, iz man zināmās poligrāfijas sfēras: jebkurš dizaina kantoris Somijā uzmeiko bukleta maketu un palaiž uz druku par vairākām pakāpēm ātrāk nekā Latvijā, jo nevar atļauties 3 nedēļas bīdīt izmaiņas, labot tekstus un mainīt koncepcijas, jo mārketinga nodaļas vadītājai vēlmes mainās līdz ar laika apstākļiem aiz loga - laiks ir nauda. viņiem), taču kāposta netrūka, visi drošu skatu raudzījās nākotnē.
Mīnuss tur, ka neprofesionāli cilvēki nespēj strādāt tad, kad patiešām ir jāstrādā, nevis jāimitē darbu, tb kad kāposta vairs nav un to ir jāpelna, nevis jātērē, tad šie ir pakaļā. Ja paši vada privātu uzņēmumu un jaucas padoto darbā, tad uzņēmums bankrotē, bet ja ir otrie/trešie numuri vadības hierarhijā, tad čakarē padotos un rada haosu, kurā tikai paši orientējas, kļūstot par "neaizvietojamiem" (te nelaime, ka ik pa brīdim jāatlaiž kādu padoto, jo ar šādu vadītāju viss iet uz grunti, un jāparāda augstākai priekšniecībai, ka vainīgs kāds cits un tas ticis sodīts, taču tie padotie ir reālā darba darītāji, tb visus atlaist nevar un galīgus muļķus pieņemt arī nevar). Iespējams, līdzīgi ir arī valsts iestādēs (nezinu šamo virtuvi, tā kā par to nevaru spriest). Tb tā vienkāršojot: vairums valsts pārvaldes un privātās uzņēmējdarbības menedžmenta augstākais ešelona ir nekompetenti un neprofesionāli imitētāji. Nedomāju, ka viņi būt īpaši ļauni "tautas ienaidnieki" - tā ir pati tauta, tipiski tās pārstāvji, no kuriem lielākā daļa iekšēji ir visai nelaimīgi, ka халява кончилась, bet ko iemācīties, pārprofilēties par vēlu (un nav jau par ko pārkvalificēties, jo visur tādi paši priekšā). Vienīgais glābiņš, manuprāt, ir agri vai vēlu, taču neizbēgami paredzamajā paaudžu nomaiņā.
Mīnuss tas, ko redzu apkārt - kad pie šāda nekompetenta vadītāja pakļautībā nonāk patiesi sakarīgi jaunie marketinga (vai citas jomas) bakalauri, tie visai aši saprot, ka karjerai nepieciešama nevis profesionālā varēšana un prasmes, bet gan intrigas, kolēģu nostučīšana, izlikšanās, aktīvas darbošanās imitēšana (esmu pat redzējis gadījumus, kad pie maģistra grāda saņemšanas cilvēku atlaiž, jo priekšniecei šāda grāda nav un darbinieks var izrādīties drauds viņas krēslam - pie tam tas privātajā, nevis valsts sektorā). To ik dienas redzu vairāku uzņēmumu darba stilā, kā, piemērojoties esošās vadības stilam, patiesi sakarīgi jauni cilvēki lēnām sāk pārņemt savu priekšnieku kretīnismu. Un tas liek domāt, ka ar paaudžu maiņu vien nekas te tik drīz nenotiks. Nu un ja uznāk depresijas brīži - kad gribas paķert pasi, čemodānu un doties kur acis rāda, - tad sāk šķist, ka nekad nekas nemainīsies.
Tikai viena nelaime: esmu tieši tāds pats juku laikos kaut kā "dzīves universitētēs" dažas praktiskās iemaņas apguvis neprofesionālis, kurš var darīt dajebko - sākot ar logotipu zīmēšanu un bukletu maketēšanu, un beidzot ar runu rakstīšanu politiķiem vai nodaļas vadīšanu departamentā, par kura darbību īpašas sajēgas nav (gan padotie, gan priekšniecība bija apmierināti), - jo par spīti absolūtajai neprofesionalitātei spēju to darīt ja ne daudz labāk, tad noteikti ne sliktāk par tiem, kuriem pat kaut kāds tēmai tuvāks diploms kabatā. Tikai svešā zemē, kur vairums profesionāļu, nekam citam kā sēņu lasīšanai nederu. Kaut kā nenopietni tas viss.
